Dzīve ar
F20.0
Neapmaldīties
prāta tumšajos labirintos
Šī pieredzes stāsta autors ir Dainis. Viņam ir 37 gadi un viņš ir gatavs atklāti runāt par savu diagnozi – šizofrēniju. Kā tā ietekmē viņa dzīvi un kā izdodas ar to sadzīvot jau vairāk nekā desmit gadus.
Šobrīd Dainis ir laimīgi precējies divu bērnu tēvs. Jau četrus gadus Dainis strādā IT uzņēmumā, ir saņēmis paaugstinājumu darbā. Dainis pats atzīst, ka tas viss ir iespējams pateicoties ģimenes atbalstam, labai sadarbībai ar psihiatru un terapeitu, kā arī regulārai medikamentu lietošanai. Vai ceļš līdz pilnvērtīgai dzīvei Dainim ir bijis taisns, īss un viegls? Lūk, Daiņa stāsts un pārdomas.
Viss sākās 2013. gada nogalē, kad, cenšoties tikt pāri grūtai situācijai (izjuka attiecības ar draudzeni), pievērsos grāmatas "The Secret" piedāvātajai filozofijai. Divu nedēļu laikā grāmatas ietekmē zaudēju kontaktu ar realitāti un attapos Nacionālajā psihiskās veselības centrā.
Pēc trīsdesmit dienām mani izrakstīja, taču mana situācija kļuva tikai sliktāka. Bija grūtības piecelties no gultas spēcīgās zāļu iedarbības dēļ, tādēļ ilgstoši nevarēju strādāt. Man nebija viegli pieņemt jauno situāciju - ka ir jāārstējas, ka esmu slims. Sevišķi, ja nav nekādas atbalsta sistēmas...
Cerība parādījās 2017. gadā, kad devos uz Londonu sākt dzīvi “no jauna”. Pārdevu savu fototehniku, kas man ļāva nopirkt vienvirziena lidmašīnas biļeti. Plāns bija skaidrs – ātri jāatrod darbs, jo makā bija vien 200 mārciņas, ar ko pietika aptuveni nedēļai. Darba meklējumos veicās lieliski - jau trešajā dienā man bija darba intervija. Izturēju konkursu un dabūju darbu aktīvajā pārdošanā. Lieliski! Sāku strādāt un darbs man patika, taču... es biju iztērējis savas 200 mārciņas, palicis bez centa kabatā, un... viesnīcā, kurā uzturējos, man sākās panikas lēkme. Atrados publiskā vietā un apkārtējie izsauca policiju, jo nezināja, kā man palīdzēt. Kad ieradās policija, tiku operatīvi nogādāts ārstniecības iestādē.
Te viss bija savādāk nekā Rīgā. Nonācu stacionārā, kur man bija sava individuāla palāta ar dušu, ēdiena izvēles un varēju runāt ar ārstiem, kad vien to vēlējos. Man tika izskaidrotas visas manas tiesības, es varēju sūdzēties, ja man kaut kas nepatika. Man pat bija savs advokāts, kas pārstāvēja manas tiesības šajā garīgās veselības aprūpes iestādē. Beidzot biju nonācis pareizajā vietā! Biju gatavs palikt šajā iestādē uz visiem laikiem, tomēr pēc aptuveni trīs nedēļām mani izrakstīja, pavadīja uz lidostu un man vajadzēja atgriezties Latvijā.
Pagāja vēl kāds laiks un 2018. gadā es satiku savu sievu. Dzīve sāka iet uz augšu. Tagad mums ir divi bērni un viss šķiet lieliski. Tas ir nācis ar laiku un darbu ar sevi. Tas ir prasījis daudz pacietības un sapratnes no manas dzīvesbiedres. Uzskatu, ka pie pareizās apstākļu sakritības viss ir iespējams. Kas zina, kas ar mani būtu noticis, ja es nebūtu saticis savu sievu. Viņa ir neatņemama daļa manā atbalsta sistēmā. Ir bijušas situācijas, kad sabiedriskā vietā man sākas psihoze un viņa ierodas pirmā, pat pirms ātrās palīdzības. Es vienmēr uz viņu varu paļauties.
Strādāju IT jomā jau četrus gadus. Man ir paveicies strādāt uzņēmumā, kur mani ne tikai neatlaida, kad atklājās mana saslimšana, bet, pēc zināma laika, pat tiku paaugstināts amatā. Protams, arī darbā man ir savi izaicinājumi. Dažreiz ir grūti koncentrēties vai saglabāt augstu produktivitāti, taču esmu apguvis tehnikas, kas palīdz pārvarēt šos brīžus. Regulāri pārtraukumi, fiziskas aktivitātes un kvalitatīvs miegs ir kļuvuši par neatņemamu manas ikdienas sastāvdaļu. Mans darba devējs un kolēģi ir izprotoši un atbalstoši, kas palīdz radīt drošu un iekļaujošu darba vidi.
Kopumā, veiksmīga darba dzīve ar šizofrēniju prasa daudz pūļu un atbalsta, bet tas ir iespējams. Ir svarīgi nepadoties un meklēt palīdzību, kad tā ir nepieciešama, jo pie pareizās apstākļu sakritības viss ir iespējams.
Par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu ir kļuvušas regulāras konsultācijas ar manu ārstējošo psihiatru un terapeitu. Tā izpratne nāk ar gadiem, jo atrast savu speciālistu ir grūti. Labs kontakts ar psihiatru un terapeitu ir izveidojies pakāpeniski, laika gaitā. Esmu bijis cauri dažādiem ārstēšanās posmiem, un katra pieredze ir mani mācījusi, cik būtiski ir atrast savus ārstus – cilvēkus, kuriem uzticies un kuri patiešām izprot tavu situāciju.
Regulāras tikšanās ar psihiatru man palīdz kontrolēt manu veselības stāvokli, apzināties, kad nepieciešamas izmaiņas medikamentos vai terapijā, un uzturēt emocionālo stabilitāti. Šī savstarpējā sadarbība būtiski ietekmē manu dzīvi, dodot man spēku tikt galā ar ikdienas izaicinājumiem un saglabāt pozitīvu skatījumu uz nākotni.
Daudzu gadu pieredze, slimojot ar šizofrēniju, man ir raisījusi pārdomas par to, kā varētu uzlabot psihiskās veselības aprūpi Latvijā, lai tā būtu tikpat efektīva un cilvēciska kā citviet pasaulē.
Viena lieta būtu individuālas palātas, kas nodrošina privātumu un komfortu. Tas palīdzētu mazināt stresu un veicinātu ātrāku atlabšanu. Otrkārt, saziņa ar ārstiem un citiem speciālistiem ir būtiska. Pacientam vajadzētu būt iespējai brīvi runāt par savām problēmām, saņemt atbilstošu informāciju par ārstēšanu un izprast savas tiesības. Efektīva komunikācija vairotu uzticību un veicinātu labākus ārstēšanas rezultātus.
Arī sabiedrības izglītošana par psihiskās veselības jautājumiem ir būtiska, lai mazinātu stigmatizāciju un veicinātu sapratni. Ir nepieciešams veidot atvērtu dialogu par garīgās veselības jautājumiem skolās, darbavietās un sabiedrībā kopumā. Ja vairāk cilvēku sapratīs, kas ir šizofrēnija un kā tā ietekmē ikdienas dzīvi, radīsies lielāka empātija un atbalsts tiem, kas ar to saskaras.
Ir svarīgi veicināt pieejamību profesionālai palīdzībai un atbalstam, lai ikviens, kuram tas nepieciešams, varētu saņemt nepieciešamo aprūpi. Tikai tad, kad sabiedrība būs izglītota un atbalstoša, mēs varēsim sasniegt patiesu izpratni un iekļaušanu cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem. Tāpēc ir būtiski turpināt darbu, lai uzlabotu psihiskās veselības aprūpi un radītu vidi, kurā ikviens var dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi.
Sergeja stāsts par dzīvi ar šizofrēniju. Sergejs ir mūsu līdzcilvēks un laika biedrs - patiess un drosmīgs.
Dr. Elyn R. Saks ir profesore, zinātniece, kura atklāti runā par savu šizofrēnijas diagnozi. Viņas pieredzes stāstu var izlasīt memuārgrāmatā "The Center Cannot Hold: My Journey Through Madness", kā arī noskatīties viņas uzstāšanos TED konferencē.
"The Devil and Daniel Johnston" dokumentāla filma (2005) par neparasto personību un talantīgo mūziķi Daniel Johnston, par šizofrēnijas dažādajām sejām. Skaties filmu blakus logā! Pilnu filmas versiju var arī lejupielādēt archive.org vietnē archive.org.