Dzīve ar F20.0

Neapmaldīties prāta tumšajos labirintos

Šī pieredzes stāsta autors ir Dainis.

Viņam ir 37 gadi, un viņš ir gatavs atklāti runāt par savu diagnozi - šizofrēniju. Kā tā ietekmē viņa dzīvi un kā izdodas ar to sadzīvot jau vairāk nekā desmit gadus?

Šobrīd Dainis ir laimīgi precējies divu bērnu tēvs. Viņš četrus gadus strādā IT uzņēmumā un ir saņēmis paaugstinājumu darbā. Dainis pats atzīst, ka tas ir iespējams, pateicoties ģimenes atbalstam, labai sadarbībai ar psihiatru un terapeitu, kā arī regulārai medikamentu lietošanai. Vai ceļš līdz pilnvērtīgai dzīvei Dainim ir bijis taisns, īss un viegls? Lūk, Daiņa stāsts un pārdomas.

Diagnoze un pirmie gadi

Viss sākās 2013. gada nogalē, kad, cenšoties tikt pāri grūtai situācijai, jo bija izjukušas attiecības ar draudzeni, pievērsos grāmatas "The Secret" piedāvātajai filozofijai. Divu nedēļu laikā grāmatas ietekmē zaudēju kontaktu ar realitāti un attapos Nacionālajā psihiskās veselības centrā.

Pēc trīsdesmit dienām mani izrakstīja, taču mana situācija kļuva tikai sliktāka. Bija grūtības piecelties no gultas spēcīgās zāļu iedarbības dēļ, tādēļ ilgstoši nevarēju strādāt. Man nebija viegli pieņemt jauno situāciju - ka ir jāārstējas un ka esmu slims. Sevišķi, ja nav nekādas atbalsta sistēmas.

Ārstēšanās pieredze Londonā

Cerība parādījās 2017. gadā, kad devos uz Londonu sākt dzīvi no jauna. Pārdevu savu fototehniku, kas man ļāva nopirkt vienvirziena lidmašīnas biļeti. Plāns bija skaidrs - ātri jāatrod darbs, jo makā bija vien 200 mārciņas, ar ko pietika aptuveni nedēļai. Darba meklējumos veicās lieliski - jau trešajā dienā man bija darba intervija. Izturēju konkursu un dabūju darbu aktīvajā pārdošanā.

Sāku strādāt, un darbs man patika, taču biju iztērējis savas 200 mārciņas, palicis bez centa kabatā, un viesnīcā, kurā uzturējos, man sākās panikas lēkme. Atrados publiskā vietā, un apkārtējie izsauca policiju, jo nezināja, kā man palīdzēt. Kad ieradās policija, tiku operatīvi nogādāts ārstniecības iestādē.

Tur viss bija savādāk nekā Rīgā. Nonācu stacionārā, kur man bija sava individuāla palāta ar dušu, ēdiena izvēles iespējas un iespēja runāt ar ārstiem, kad vien to vēlējos. Man tika izskaidrotas visas manas tiesības, un es varēju sūdzēties, ja man kaut kas nepatika. Man pat bija savs advokāts, kas pārstāvēja manas tiesības šajā garīgās veselības aprūpes iestādē.

Beidzot biju nonācis vietā, kur saņēmu man nepieciešamo aprūpi. Biju gatavs palikt šajā iestādē uz visiem laikiem, tomēr pēc aptuveni trīs nedēļām mani izrakstīja, pavadīja uz lidostu, un man vajadzēja atgriezties Latvijā.

Ģimenes un darba atbalsts

Pagāja vēl kāds laiks, un 2018. gadā es satiku savu sievu. Dzīve sāka iet uz augšu. Tagad mums ir divi bērni, un viss šķiet lieliski. Tas ir nācis ar laiku un darbu ar sevi. Tas ir prasījis daudz pacietības un sapratnes no manas dzīvesbiedres.

Uzskatu, ka pie pareizas apstākļu sakritības viss ir iespējams. Kas zina, kas ar mani būtu noticis, ja es nebūtu saticis savu sievu. Viņa ir neatņemama daļa manas atbalsta sistēmas. Ir bijušas situācijas, kad sabiedriskā vietā man sākas psihoze un viņa ierodas pirmā, pat pirms ātrās palīdzības. Es vienmēr uz viņu varu paļauties.

Strādāju IT jomā jau četrus gadus. Man ir paveicies strādāt uzņēmumā, kur mani ne tikai neatlaida, kad atklājās mana saslimšana, bet pēc zināma laika pat paaugstināja amatā. Protams, arī darbā man ir savi izaicinājumi. Dažreiz ir grūti koncentrēties vai saglabāt augstu produktivitāti, taču esmu apguvis tehnikas, kas palīdz pārvarēt šos brīžus.

Regulāri pārtraukumi, fiziskas aktivitātes un kvalitatīvs miegs ir kļuvuši par neatņemamu manas ikdienas sastāvdaļu. Mans darba devējs un kolēģi ir izprotoši un atbalstoši, kas palīdz radīt drošu un iekļaujošu darba vidi.

Kopumā veiksmīga darba dzīve ar šizofrēniju prasa daudz pūļu un atbalsta, bet tas ir iespējams. Ir svarīgi nepadoties un meklēt palīdzību, kad tā ir nepieciešama.

Sadarbība ar speciālistiem

Par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu ir kļuvušas regulāras konsultācijas ar manu ārstējošo psihiatru un terapeitu. Izpratne par to nāk ar gadiem, jo atrast savu speciālistu ir grūti. Labs kontakts ar psihiatru un terapeitu ir izveidojies pakāpeniski, laika gaitā.

Esmu bijis cauri dažādiem ārstēšanās posmiem, un katra pieredze mani ir mācījusi, cik būtiski ir atrast savus ārstus - cilvēkus, kuriem uzticies un kuri patiešām izprot tavu situāciju.

Regulāras tikšanās ar psihiatru man palīdz kontrolēt veselības stāvokli, apzināties, kad nepieciešamas izmaiņas medikamentos vai terapijā, un uzturēt emocionālo stabilitāti. Šī savstarpējā sadarbība būtiski ietekmē manu dzīvi, dodot man spēku tikt galā ar ikdienas izaicinājumiem un saglabāt pozitīvu skatījumu uz nākotni.

Pārdomas par psihiskās veselības aprūpi

Daudzu gadu pieredze, dzīvojot ar šizofrēniju, man ir raisījusi pārdomas par to, kā varētu uzlabot psihiskās veselības aprūpi Latvijā, lai tā būtu tikpat efektīva un cilvēciska kā citviet pasaulē.

Viena lieta būtu individuālas palātas, kas nodrošina privātumu un komfortu. Tas palīdzētu mazināt stresu un veicinātu ātrāku atlabšanu. Otrkārt, būtiska ir saziņa ar ārstiem un citiem speciālistiem. Pacientam vajadzētu būt iespējai brīvi runāt par savām problēmām, saņemt atbilstošu informāciju par ārstēšanu un izprast savas tiesības. Efektīva komunikācija vairotu uzticību un veicinātu labākus ārstēšanas rezultātus.

Arī sabiedrības izglītošana par psihiskās veselības jautājumiem ir būtiska, lai mazinātu stigmatizāciju un veicinātu sapratni. Ir nepieciešams veidot atvērtu dialogu par garīgās veselības jautājumiem skolās, darbavietās un sabiedrībā kopumā.

Ja vairāk cilvēku sapratīs, kas ir šizofrēnija un kā tā ietekmē ikdienas dzīvi, radīsies lielāka empātija un atbalsts tiem, kas ar to saskaras.

Ir svarīgi veicināt pieejamību profesionālai palīdzībai un atbalstam, lai ikviens, kuram tas nepieciešams, varētu saņemt nepieciešamo aprūpi. Tikai tad, kad sabiedrība būs izglītota un atbalstoša, mēs varēsim sasniegt patiesu izpratni un iekļaušanu cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem.

Tāpēc ir būtiski turpināt darbu, lai uzlabotu psihiskās veselības aprūpi un radītu vidi, kurā ikviens var dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi.