Tieslietu ministrijas sniegtās atbildes uz biedrības "Būt blakus" jautājumiem saistībā ar pacientu ar garīga rakstura traucējumiem un viņu tuvinieku tiesībām un pienākumiem

Latvijai ir saistoša ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām. 4 Tajā noteikts, ka visām personām rīcībspēja ir neatņemama personas cilvēktiesība, vienlaikus ikvienai personai ir tiesības uz tās pamattiesību (uzturs, mājoklis, veselības un sociālie pamatpakalpojumi un citi) nodrošināšanu un aizsardzību.

Kā viens no Civillikumā ietvertiem juridiskiem mehānismiem, kas varētu būt palīdzošs un lietderīgs konkrētajā kontekstā, būtu jāmin personu tiesības izdot pilnvaru vai nākotnes pilnvarojumu. Jāuzsver gan, ka, lai izdotu pilnvaru, personai jābūt spējīgai pieņemt lēmumu par pilnvaras izdošanu, t.i., saprast savas darbības nozīmi un savu darbību vadīt, citādi izdotā pilnvara atzīstama par spēkā neesošu. Tātad pilnvarojuma un nākotnes pilnvarojuma izdošanas iespējamība atkarīga no personas veselības stāvokļa un tā ietekmes uz spēju pieņemt lēmumus katrā konkrētā gadījumā. Personas spējas pieņemt lēmumu pilnvaras izdošanas brīdī vērtēs, piemēram, zvērināts notārs, jo nākotnes pilnvarojumu var izdot tikai notariāla akta formā.

Saskaņā ar Civillikumu ar pilnvarojuma līgumu viena persona (pilnvarnieks) uzņemas izpildīt kādu otras personas (pilnvaras devēja) dotu uzdevumu, bet pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt sev par saistošu. Ar pilnvaru var uzdot nevien veikt atsevišķus un konkrētus uzdevumus (speciālpilnvara) vai darbības kādā konkrēti noteiktā jomā (ģenerālpilnvara), bet arī pārzināt un veikt darbības visās jomās, kurās iespējama un pieļaujama pārstāvība. Tas varētu būt risinājums, piemēram, situācijā, kura aprakstīta vienā no jautājumiem –kad ar šizofrēniju slima persona nespēj apsaimniekot mantojumā saņemto dzīvokli un nevienai citai personai nav tiesību ar to rīkoties.

Tiesa, ierobežojot personai rīcībspēju, nodibina arī aizgādnību. Aizgādni pēc tiesas sprieduma ieceļ bāriņtiesa. Bāriņtiesa par aizgādni var iecelt personas izraudzīto aizgādni, personas laulāto vai kādu no tuvākajiem radiniekiem. Aizgādnis, pildot aizgādņa pienākumus, noskaidro aizgādnībā esošās personas viedokli, ja vien viņa spēj to formulēt, un rīkojas personas interesēs.

Jāuzsver, ka persona nav ierobežojama personiskajās nemantiskajās tiesībās. Tas nozīmē, ka nav ierobežojamas, piemēram, tādas personas tiesības kā piekrist vai atteikties no ārstniecības, pieņemt lēmumu par ievietošanu ārstniecības iestādē vai sociālās aprūpes iestādē, pārstāvēt sevi iestādēs un tiesā, iesniegt iesniegumus iestādēs, tikties ar konkrētām personām, saņemt pasta sūtījumus, laulāties un citas.

Vēl viens personas tiesību aizsargmehānisms, ko Latvijā var izmantot, ir pagaidu aizgādnības nodibināšana neierobežojot rīcībspēju, ko var izmantot, ja nepieciešams noteikt aizgādnim vest tikai noteiktas lietas un tas saistīts ar personas neatliekamu lietu kārtošanu vai personas pamatvajadzību vai kopšanas nodrošināšanu. Tiesa pagaidu aizgādnību nodibina uz laiku, kas nepārsniedz divus gadus.

Visbeidzot, attiecībā uz apdraudējuma situācijām norādām, ka personai ir tiesības izsaukt policiju, lai policija pieņemtu lēmumu par nošķiršanu, vai arī vērsties tiesā ar pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību Civilprocesa likumā (turpmāk – CPL) noteiktajā kārtībā. Pagaidu aizsardzību pret vardarbību piemēro gadījumos, kad pret personu ir vērsta jebkāda fiziska, seksuāla, psiholoģiska vai ekonomiska vardarbība, kā arī vardarbīga kontrole, kas notiek starp savstarpēji saistītām personām – bijušajiem vai esošajiem laulātajiem, bērniem un vecākiem, radiniekiem vai citām personām, ar kurām ir tuvas personiskās attiecības. Turklāt to var piemērot neatkarīgi no tā, vai aizskārējs dzīvo vai ir dzīvojis vienā mājsaimniecībā ar aizskarto personu.

Tiesa vai tiesnesis pēc personas motivēta pieteikuma vai pieteikuma, kas iesniegts ar policijas starpniecību, var pieņemt lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību (CPL 250. 45  pants).  Pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību tiesa vai tiesnesis izlemj ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc pieteikuma saņemšanas, ja nav nepieciešams pieprasīt papildu pierādījumus vai kavēšanās varētu radīt būtisku prasītāja tiesību aizskārumu (CPL 250. 58  panta pirmā daļa). Būtiski norādīt, ka, ja no lietas par pagaidu aizsardzību pret vardarbību materiāliem izriet, ka tiek skartas personas ar ierobežotu rīcībspēju intereses, lēmumus par pagaidu aizsardzību pret vardarbību tiesa papildus nosūta bāriņtiesai un sociālajam dienestam pēc personas dzīvesvietas.

Veselības ministrijas sniegtās atbildes uz biedrības "Būt blakus" jautājumiem saistībā ar šizofrēnijas pacientu un viņu tuvinieku tiesībām un pienākumiem

Veselības ministrija atbildes sniedza savas kompetences ietvaros 2026. gada martā. Biedrība Būt blakus pateicas Veselības ministriju par sadarbību un iedziļināšanos. 

1. Par pacienta un piederīgo tiesībām un pienākumiem veselības aprūpē

Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 4. 1  panta pirmo, otro un trešo daļu pacientam ir tiesības laikus saņemt saprotamu informāciju par savu veselību, tostarp, par diagnozi, izmeklēšanas, ārstēšanas un rehabilitācijas plānu, prognozi un iespējamām sekām, kā arī uzdot jautājumus un saņemt uz tiem atbildes. Savukārt Pacientu tiesību likuma 4. panta otrā daļa paredz, ka pacientam ir tiesības zināt ārstējošā ārsta un citu veselības aprūpes procesā iesaistīto ārstniecības personu vārdu, uzvārdu, amatu, profesiju un specialitāti. Tas nozīmē, ka ārstniecības process nav īstenojams atsvešināti vai formāli — pacientam ir tiesības saprast, kas ar viņu notiek, kas viņu ārstē un kādi lēmumi par viņa veselību tiek pieņemti. Vienlaikus Pacientu tiesību likuma 6. panta pirmā daļa noteic, ka ārstniecība ir pieļaujama tikai ar pacienta informētu piekrišanu, un pirms šādas piekrišanas došanas pacientam ir tiesības uzdot jautājumus un saņemt atbildes. Tādējādi pilngadīga pacienta ārstniecībā noteicošā ir paša pacienta griba, izvēle un līdzdalība. Vienlaikus pacienta tiesības ir cieši saistītas arī ar viņa pienākumiem. Pacientu tiesību likuma 15. panta pirmā un otrā daļa nosaka, ka pacientam ir pienākums rūpēties par savu veselību un, ciktāl veselības stāvoklis to pieļauj, aktīvi iesaistīties ārstniecībā, sniedzot ārstējošajam ārstam ārstniecībai nepieciešamo informāciju, tostarp par veselības stāvokļa izmaiņām un iepriekš izteiktu piekrišanu vai atteikšanos no ārstniecības. Savukārt šā paša panta trešā un sestā daļa paredz, ka pacientam un personai, kas viņu pārstāv, ir pienākums ievērot ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumus, ārstniecības personu norādījumus, cienīt citu pacientu tiesības un ar cieņu izturēties pret ārstniecības personām un citiem ārstniecības iestādes darbiniekiem. Līdz ar to ārstniecība ir sadarbības process, kurā nozīmīga ir ne tikai ārstu profesionalitāte, bet arī pacienta iesaiste, uzticēšanās un savstarpēja cieņa. Būtiska nozīme ārstniecības procesā ir arī piederīgo lomai, tomēr viņu iesaiste nav pašsaprotama ārpus likumā noteiktajiem gadījumiem. Pacientu tiesību likuma 5. panta trešā daļa paredz, ka pacientam ir tiesības uz savas ģimenes un citu personu atbalstu ārstniecības laikā, savukārt 4. 1  panta septītā daļa sniedz pacientam tiesības norādīt personu, kuru viņš pilnvaro pieņemt ar ārstniecību saistītus lēmumus viņa vietā, kā arī personu, kurai šādu tiesību nav. Ja pacients sava veselības stāvokļa dēļ pats nespēj pieņemt lēmumu par ārstniecību, tad saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 7. panta pirmo daļu lēmumu viņa vietā pieņem pacienta pilnvarotā persona, bet, ja tādas nav, laulātais, partneris vai tuvākais radinieks likumā noteiktajā secībā. Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka personai, kura pārstāv pacientu, pieņemot lēmumu, jāievēro pacienta iepriekš izteiktā griba attiecībā uz ārstniecību. Tādējādi arī gadījumos, kad lēmumu pieņem piederīgie, izšķirošais pamats ir nevis viņu personiskais viedoklis, bet pacienta intereses, cieņa un, cik iespējams, viņa paša iepriekš paustā griba.  

2. Par ārstniecības iestādes pienākumiem un rīcību psihiatriskās palīdzības gadījumos

Ministrija norāda, ka saskaņā ar Pacientu tiesību likumu un Ārstniecības likumu ārstniecības iestādei ir pienākums nodrošināt pacienta tiesību ievērošanu ārstniecības procesā, tostarp pacientam sniedzamās informācijas pilnīgumu un saprotamību, ārstniecības procesa dokumentēšanu, kā arī pacienta datu aizsardzību un konfidencialitāti. Psihiatriskā palīdzība balstās uz brīvprātības principu, un stacionāro palīdzību sniedz psihiatriskajā ārstniecības iestādē vai psihiatriskajā nodaļā tad, ja pacienta veselības stāvokļa dēļ to nav iespējams nodrošināt ambulatori vai dzīvesvietā. Personām ar psihiskiem traucējumiem jānodrošina visas likumā paredzētās tiesības, un psihiskā slimība pati par sevi nedrīkst būt diskriminācijas pamats. Tas nozīmē, ka ārstniecības iestādei ir pienākums nodrošināt pacientam kvalitatīvu, savlaicīgu un cieņpilnu ārstniecību, sniegt informāciju par ārstēšanas iespējām, termiņiem un, ja nepieciešams, arī par citām ārstniecības iestādēm, kur iespējams saņemt atbilstošu palīdzību. Kopš 2025. gada 1. jūlija Pacientu tiesību likuma 3. panta septītā daļa nosaka, ka ārstniecības iestādei ir pienākums sistēmiski un sistemātiski veicināt pacientu tiesību ievērošanu, bet stacionārajām un daudzprofilu ambulatorajām iestādēm jāizstrādā pacientu tiesību īstenošanas plāns un jānodrošina tā izpilde.

Informācija par ārstēšanu jāsniedz pacientam saprotamā formā, izskaidrojot medicīniskos terminus un ņemot vērā pacienta vecumu, briedumu un veselības stāvokli. Ārstniecības iestādei un ārstējošam ārstam ir arī pienākums nekavējoties informēt pacientu par neparedzētu ārstniecības iznākumu un pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Psihiatrisko palīdzību bez pacienta piekrišanas ārstniecības iestāde drīkst sniegt stingri noteiktos gadījumos: ja pacients draud vai mēģina nodarīt būtisku kaitējumu sev vai citiem, vai arī viņš nespēj par sevi vai savā aizbildnībā esošām personām rūpēties un iespējamas nenovēršamas un nopietnas sekas veselībai. Arī šādā situācijā pacientam, ciktāl iespējams, jāpaskaidro, kāpēc palīdzība tiek sniegta bez piekrišanas, un viņam ir tiesības saņemt informāciju par savām tiesībām un pienākumiem.  

Ja bez piekrišanas nepieciešama stacionēšana, psihiatru konsilijam pacients jāizmeklē 72 stundu laik un jāpieņem lēmums par palīdzības turpināšanu vai pārtraukšanu. Lēmums nekavējoties jāpaziņo pacientam; ja pieņemts lēmums turpināt palīdzību, jāinformē pacienta likumiskais pārstāvis, bet, ja tāda nav, laulātais, tuvākais radinieks vai cita pacienta norādīta persona. Pēc tam ārstniecības iestādei 24 stundu laikā rakstveidā jāinformē tiesa, nosūtot lēmuma norakstu un dokumentus, kas pamato stacionēšanu. Tiesa šo jautājumu izskata slēgtā sēdē ārstniecības iestādē, un ārstniecības iestādei jānodrošina procesa dokumenti un pārstāvības iespējas. Tāpat ne vēlāk kā septiņas dienas pirms noteiktā termiņa beigām psihiatru konsīlijam pacients atkārtoti jāizmeklē.

3. Par informācijas nesniegšanu piederīgajiem stacionārā, ja pacients to nevēlas

Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 10. panta otro daļu informāciju par pacientu drīkst izpaust tikai ar paša pacienta rakstveida piekrišanu vai likumā noteiktajos gadījumos. Tādēļ pilngadīga pacienta piederīgajiem nav tiesību saņemt informāciju par pacienta diagnozi, ārstēšanas gaitu, atrašanos stacionārā vai izrakstīšanas plānu, ja pats pacients tam nav piekritis. Šis regulējums ir balstīts pacienta privātuma, cieņas un pašnoteikšanos — kamēr cilvēks pats spēj lemt, tieši viņa griba ir noteicošā arī jautājumā par to, kam un kādā apjomā informācija par viņa veselību sniedzama. Vienlaikus pacients var pilnvarot citu personu saņemt ar ārstniecību saistītu informāciju, un ārstniecības iestādei ir pienākums ievērot arī pacienta norādi par personu, kurai šādu informāciju izpaust nedrīkst.

Piederīgajiem tiesības saņemt informāciju rodas skaidri noteiktos izņēmuma gadījumos. Pirmkārt, ja pacients sava veselības stāvokļa dēļ pats nespēj pieņemt lēmumu par ārstniecību, tad saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 7. panta pirmo daļu lēmumu viņa vietā pieņem pacienta pilnvarotā persona, bet, ja tādas nav, laulātais, partneris vai tuvākais radinieks likumā noteiktajā secībā.

Šādā situācijā attiecīgajai personai ir tiesības saņemt to informāciju, kas nepieciešama lēmuma pieņemšanai par ārstniecību. Otrkārt, ja pacients ir nepilngadīgs vai savas veselības stāvokļa dēļ nav spējīgs pats par sevi parūpēties, ārstniecības iestāde nekavējoties informē pacienta pilnvaroto pārstāvi, bet, ja tāda nav, likumisko pārstāvi, laulāto, partneri vai tuvāko radinieku.  

Ārstniecības likuma 68. panta ceturtā daļa paredz, ka, ja psihiatru konsilijs pieņem lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu bez pacienta piekrišanas, šis lēmums nekavējoties tiek paziņots pacientam, kā arī par to informē pacienta likumisko pārstāvi, bet, ja tāda nav, pacienta laulāto vai vienu no tuvākajiem radiniekiem, vai pēc pacienta lūguma — citu personu. Lemjot, kurai personai šāds paziņojums sniedzams, pēc iespējas tiek ņemts vērā arī paša pacienta viedoklis. Tādējādi arī šajā īpašajā situācijā likums cenšas līdzsvarot pacienta tiesības uz privātumu ar nepieciešamību nodrošināt viņam atbalstu un aizsardzību brīdī, kad viņš var būt īpaši ievainojamā stāvoklī

4. Par pacienta tiesību ierobežošanu pēc izrakstīšanas un atteikšanos no ārstēšanās

Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 6. panta ceturto daļu pacientam ir tiesības atteikties no ārstniecības pirms tās uzsākšanas vai ārstniecības laikā, savukārt 6. panta piektā daļa nosaka ārsta pienākumu informēt pacientu par šāda lēmuma iespējamām sekām. Tādējādi ārpus likumā īpaši paredzētajiem izņēmuma gadījumiem ārstniecības iestādei vai tuviniekiem nav tiesiska pamata ierobežot pilngadīga pacienta izvēli ārstniecības jautājumos pēc izrakstīšanas.

Ārstniecība bez pacienta piekrišanas ir pieļaujama tikai tajos gadījumos, kad ir iestājušies likumā skaidri noteikti priekšnoteikumi — persona psihisku traucējumu dēļ apdraud sevi vai citus, vai arī nespēj par sevi parūpēties tādā mērā, ka iespējama nenovēršama un nopietna veselības pasliktināšanās. Līdz ar to piemērojama tieši Ārstniecības likuma 68. pantā noteiktā kārtība, kurā nepieciešamību pēc psihiatriskās palīdzības bez piekrišanas izvērtē psihiatru konsīlijs un to apstiprina vai noraida tiesa, nevis vispārīgs piederīgo lūgums vai iestādes vēlme nodrošināt ārstēšanos.

5. Par agresivitātes situācijām un saistību ar neatliekamo palīdzību

Pacienta agresīvas uzvedības gadījumā ārstniecības iestādes rīcībai jābūt ne tikai juridiski pamatotai, bet arī skaidrai un praktiski īstenojamai. Ja persona jau atrodas psihiatriskajā stacionārā un psihisku traucējumu dēļ rada tiešu apdraudējumu sev vai citiem, ārstniecības personas vispirms cenšas situāciju risināt ar sarunu un mutisku pārliecināšanu. Ja ar to nepietiek un apdraudējumu pārtraukt nav iespējams, ārstējošais ārsts vai dežūrārsts pieņem lēmumu par atbilstoša ierobežojošā līdzekļa piemērošanu. Ārstniecības likums paredz, ka šādos gadījumos psihiatriskajā ārstniecības iestādē var piemērot fizisku ierobežošanu, mehānisku ierobežošanu, medikamentu ievadīšanu pret pacienta gribu vai ievietošanu novērošanas palātā, un Ministru kabineta 2024. gada 4. jūnija noteikumi Nr. 331 “Vienotie iekšējās kārtības noteikumi pacientu ierobežošanai stacionārā psihiatriskās ārstniecības iestādē” paredz, ka šādu līdzekļu veidu nosaka ārstējošais ārsts vai dežūrārsts, ņemot vērā pacienta radīto tiešo apdraudējumu. Vienlaikus ierobežošana veicama iespējami uzmanīgi, neaizskarot pacienta cieņu, un tā nav pieļaujama kā sods.

Ja personai nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība vai nogādāšana uz ārstniecības iestādi, iesaistāms Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, jo Ministru kabineta 2018. gada 28. augusta noteikumu Nr. 555 “Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība” 115. punkts paredz, ka neatliekamo medicīnisko palīdzību sniedz ārstniecības iestāde vai Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, bet 117. punkts nosaka, ka dienesta brigāde personu nogādā uz tuvāko atbilstošo ārstniecības iestādi.

6. Par rīcību, ja pilngadīgs pacients nepieņem slimību, nelieto medikamentus, nestrādā un bieži ir agresīvs  

Pacienta pienākums būt līdzestīgam ārstniecībā nav pielīdzināms ārstniecības iestādes tiesībām jebkurā situācijā piespiedu kārtā panākt konkrētu zāļu lietošanu. Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 15. panta pirmo un otro daļu pacientam ir pienākums rūpēties par savu veselību un, ciktāl veselības stāvoklis to pieļauj, aktīvi iesaistīties ārstniecībā, savukārt Ārstniecības likums nosaka, kā arī pacients, kurš stacionēts psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez piekrišanas, saglabā Pacientu tiesību likumā noteiktās tiesības un pienākumus. Tomēr, ja pacients spēj pieņemt lēmumu, saskaņā ar Pacientu tiesību likumu, pacientam ir tiesības atteikties no ārstniecības vai ārstniecībā izmantojamās metodes, bet ārstējošā ārsta pienākums ir pacientam saprotami izskaidrot šāda lēmuma iespējamās sekas, atteikumu pienācīgi noformēt medicīniskajā dokumentācijā un turpināt izvērtēt pacienta veselības stāvokli. Tādēļ ārstniecības iestādes atbildība šādā situācijā ir nevis formāli pieprasīt pakļaušanos, bet nodrošināt informētu, juridiski korekti fiksētu un profesionāli uzraudzītu ārstniecības procesu.

Ja pacients sava veselības stāvokļa dēļ pats nespēj pieņemt lēmumu, tad saskaņā ar Pacientu tiesību likumu lēmumu par piekrišanu ārstniecībai vai atteikšanos no tās pieņem pacienta pilnvarotā persona vai cita likumā noteiktā persona, ievērojot pacienta iepriekš izteikto gribu, savukārt domstarpību vai atteikuma gadījumā ārstējošais ārsts iesāk konsīlija mehānismu.

Savukārt Ārstniecības likuma 68. pants regulē psihiatriskās palīdzības sniegšanu bez pacienta piekrišanas un tās kontroli tiesā, taču šis process pats par sevi nenozīmē, ka tiesa vai psihiatru konsīlijs nosaka konkrētu medikamentozo terapiju. Konkrēto ārstēšanu nosaka ārsts, bet medikamentu ievadīšana pret pacienta gribu ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumā — ja pastāv tieši draudi, ka pacients psihisku traucējumu dēļ var nodarīt miesas bojājumus sev vai citām personām vai izrāda vardarbību un apdraudējumu nav izdevies pārtraukt ar mutisku pārliecināšanu

7. Par diagnozes noteikšanu un turpmākām procedūrām, ja pacients nevēršas pie ārsta

Vispārējais princips ir noteikts Pacientu tiesību likuma 6. panta pirmajā daļā — ārstniecība ir pieļaujama un to var uzsākt tikai ar pacienta informētu piekrišanu. Tas nozīmē, ka diagnozes noteikšana un ārstniecības uzsākšana pamatā notiek, pacientam piedaloties ārstniecības procesā. Ja pacientam nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība vai jāprecizē diagnoze, Ministru kabineta 2018. gada 28. augusta noteikumu Nr. 555 “Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība” 117. punkts paredz, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde personu “nogādā personu uz tuvāko atbilstošo ārstniecības iestādi”. Ja ir iestājušies Ārstniecības likuma 68. pantā noteiktie izņēmuma apstākļi, psihiatrisko palīdzību stacionārā var sniegt bez pacienta piekrišanas likumā paredzētajā kārtībā.

Par rīcībspējas ierobežošanu

Kā ierobežot pacienta demokrātiju pēc ārstēšanās slimnīcā? Piemēram, gadījumā, kad "veic neapzinīgus pirkumus internetā".

Ja pirkumi apdraud paša pacienta intereses, tad var nodibināt aizgādnību.

Atbilde būs atrodama pie atbildes “Vai tuvinieks var būt aizgādnis ar šizofrēniju slimojošam cilvēkam, kas ir vecāks par 18 gadiem?”

Šai informācijai ir tikai informatīvs raksturs, jo katras personas situācijai ir nepieciešama individuāla pieeja un risinājums.

Par darba attiecībām personai ar invaliditāti

Vai darbā stājoties ir jāiesniedz izziņas par invaliditāti?

Darba likums nosaka pienākumu Pretendentam sniegt informāciju darba devējam par savu veselības stāvokli un profesionālo sagatavotību, ciktāl tai ir būtiska nozīme darba līguma noslēgšanā un paredzētā darba veikšanā.

Darbiniekam darbā ir jāveic darba pienākumi un tas ir pats galvenais.

Tātad neskatoties uz slimību, darbinieks var strādāt to darbu, kas atbilst viņa spējām un veselībai.

Galvenais rādītājs ir spēja un veselība veikt darba pienākumus,  un ievērot iekšējās kārtības noteikumus.

Uzsvars ir uz būtiska nozīme.

Piemērs.

Uzņēmums meklē attālinātam darbam grāmatvedi.

1.     gadījums. Grāmatvedis, stājoties darbā, var neteikt, ka viņam ir invaliditāte (atrodas ratiņkrēslā), jo savus pienākumus attālināti viņš varēs veikt, viņam ir spējas to veikt. Var pieteikties darbam un var neteikt par savu invaliditāti.

2.     gadījums. Grāmatvedim pēc avārijas vairs nav abu roku. Viņš nevar pieteikties uz šo darbu, jo nav spēju to veikt.

3.     gadījums. Celtniekam, kurš veic dažādus darbus objektā, darba devējs uzdod krāsot iekštelpas, logus no ārpuses 3.stāvā uz statņiem.

Celtniekam ir 3.grupas invaliditāte. Diagnoze: bronhiālā astma. Šajā gadījumā, darbiniekam ir jāpaziņo darba devējam arī diagnozi, jo uzdoto darbu viņš nevar veikt, tas būtiski apdraudētu viņa veselību, iespējams arī citu cilvēku veselību, ja viņš zaudētu samaņu un uzkristu kādam virsu.

Jebkuram darbiniekam, neatkarīgi no tā vai viņam ir vai nav invaliditāte, pirmais, kas ir jānoskaidro, vai viņš spēs to darbu veikt.

Jālūdz darba devējam izstāstīt, kas tieši būs jādara darba pienākumos.

Jāuzdod jautājums pašam sev, vai mana veselība (slimība) būtiski var ietekmēt darbu, vai spēšu veikt pienākumus, kā darbs ietekmēs manu veselību?

Tad ir jāsaprot pašam, vai veselība ļaus veikt darba pienākumus. (No Darba likuma viedokļa nav nozīmes vai darbinieks ir vai nav invalīds, galvenais ka veselība ļauj viņam veikt konkrēto darbu).

Arī darba devējs to uzskatīs par labu zīmi, ka darbinieks vēlas vairāk zināt par saviem darba pienākumiem. Darba devējs uzskatīs, ka darbinieks ir atbildīgs.

Tātad par veselības stāvokli, kas būtiski neietekmē darbu, nav jāziņo, ja pats nevēlas.

·            Kad darbinieks izvēlas sniegt ziņas par savu invaliditāti darba devējam?

Tad, kad viņš vēlas saņemt dažādus atvieglojumus, kurus darba devējs var piemērot aprēķinot algu (t.i. tiks ieturēti mazāki nodokļi un būs lielāka alga).

Tādā gadījumā darbinieks iesniedz savu Darba grāmatiņu un ziņo, ka viņam ir invaliditāte.

·            Kad darbinieks izvēlas nesniegt ziņas par savu invaliditāti darba devējam?

Tad viņš neiesniedz savu darba grāmatiņu darba devējam un viņam tiek aprēķināti nodokļi bez atvieglojumiem.

Ziņojot par savu invaliditāti, darbiniekam ir tiesības neziņot un neteikt kāda ir diagnoze (ja tas nekādā veidā neskar darba pienākumus).

Diagnoze ir personas dati, kurus darbinieks var neteikt (ja tas nekādā veidā neskar darba pienākumus).

Ja jautā diagnozi, tad ir tiesības teikt: tie ir mani personas dati (sensitīvie dati) un es izmantošu tiesību tos neteikt, neizpaust (ja tas nekādā veidā neskar darba pienākumus).

Darba attiecībās ir jāsadala:

-invaliditāte – to var teikt, ja vēlas (man ir invaliditāte).

-diagnozi – var neteikt (es nevēlos izpaust šos savus datus, man ir šādas tiesības, pamatojoties uz Darba likuma 7.pantu) (ja tas nekādā veidā neskar darba pienākumus).

Vēl viena svarīga lieta, valsts atbalsta invalīdu iesaisti darba tirgu, tāpēc ir šie nodokļu atvieglojumi.

Tāpēc Darba likums nosaka pienākumu ziņot par veselības stāvokli, kas būtiski var ietekmēt, bet ne diagnozi (ja tas nekādā veidā neskar darba pienākumus).

Tātad par veselības stāvokli, kas būtiski neietekmē darbu, nav jāziņo, ja pats nevēlas.

Izziņa

Darba likuma panti uz kuriem atsaukties

Darba likuma 7.pants. Vienlīdzīgu tiesību princips

(1) Ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu.

(2) Šā panta pirmajā daļā paredzētās tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas — neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.

33.pants. Darba intervija

(1) Darba intervija ir darba devēja sagatavota mutvārdu vai rakstveida aptauja pretendenta piemērotības novērtēšanai.

(2) Darba intervijā nav pieļaujami tādi darba devēja jautājumi, kas neattiecas uz paredzētā darba veikšanu vai nav saistīti ar pretendenta piemērotību šim darbam, kā arī jautājumi, kas ir tieši vai netieši diskriminējoši, it īpaši jautājumi par:

1) grūtniecību;

2) ģimenes vai laulības stāvokli;

3) iepriekšēju sodāmību, izņemot gadījumu, kad tam attiecībā uz veicamo darbu varētu būt būtiska nozīme;

4) reliģisko pārliecību vai piederību pie kādas reliģiskās konfesijas;

5) piederību pie kādas politiskās partijas, darbinieku arodbiedrības vai citas sabiedriskās organizācijas;

6) nacionālo vai etnisko izcelsmi;

7) svešvalodu zināšanām, ja tām nav būtiskas nozīmes darba pienākumu veikšanā.

(3) Darba devējam ir pienākums iepazīstināt pretendentu ar uzņēmumā spēkā esošo darba koplīgumu un darba kārtības noteikumiem, ciktāl tas attiecas uz paredzētā darba veikšanu, kā arī sniegt citu informāciju, kam ir būtiska nozīme darba līguma noslēgšanā.

(4) Pretendentam ir pienākums sniegt informāciju darba devējam par savu veselības stāvokli un profesionālo sagatavotību, ciktāl tai ir būtiska nozīme darba līguma noslēgšanā un paredzētā darba veikšanā.

Vai tuvinieks var būt aizgādnis ar šizofrēniju slimojošam cilvēkam, kas ir vecāks par 18 gadiem?

Vai tuvinieks var būt aizgādnis ar šizofrēniju slimojošam cilvēkam, kas ir vecāks par 18 gadiem?

Jā var, ja tas nepieciešams šīs personas interesēs un ir vienīgais veids, kā tās aizsargāt.

Kas jādara, lai nodibinātu aizgādnību?

1. Jāvēršas pašvaldības Bāriņtiesā, lai pārrunātu situāciju.
2. Jāuzraksta Iesniegums tiesai. Ja nav prasmju to uzrakstīt pašiem, tad jāvēršas pie advokāta vai jurista.
3. Tiesa pieņem lēmumu un nosūta to Bāriņtiesai.
4. Bāriņtiesa apseko personas/ invalīda dzīvesvietu, runā ar viņu, runā ar potenciālo Aizgādni.
5. Bāriņtiesa pieprasa ziņas no valsts reģistriem par Aizgādni (nedrīkst būt kriminālsodīts  un ir citi likumā noteikti ierobežojumi).
6. Bāriņtiesa  pieņem lēmumu par Aizgādņa iecelšanu.
7. Pēc tam Bāriņtiesa vienu reizi gadā brauc pie personas/invalīda, lai pārbaudītu viņa dzīves apstākļus.
8. Pēc 7 gadiem Bāriņtiesa lietu pārskata un pieņem lēmumu atstāt Aizgādni vai atceļ to.

Izziņa

Civillikums.

217. [..]

Aizgādnību nodibina:

1) pār personām ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem, kuru rīcībspēju ierobežojusi tiesa (358.¹p.);

1¹) pār personām ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem steidzamos gadījumos bez rīcībspējas ierobežošanas (364.² p.);

2) pār personām izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ vai pār personām, kuras alkohola vai citu apreibinošo vielu pārmērīgas lietošanas dēļ draud novest sevi vai savu ģimeni trūkumā vai nabadzībā un kuru rīcībspēju ierobežojusi tiesa (365.p.);

3) pār promesošu un pazudušu personu mantu (371. p.);

4) pār mantojuma masu;

5) pār konkursa masu.

II. Aizgādnība pār personām ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem

357. Ja personai ir garīga rakstura vai citi veselības traucējumi, tās rīcībspēju var ierobežot, ja tas nepieciešams šīs personas interesēs un ir vienīgais veids, kā tās aizsargāt. Šādā gadījumā personai nodibināma aizgādnība.

358. Izslēgts

358.¹ Rīcībspēja personai ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem var tikt ierobežota tādā apjomā, kādā tā nespēj saprast savas darbības nozīmi vai nespēj savu darbību vadīt.

Tiesa, izvērtējot personas spējas, vispirms nosaka, vai un kādā apjomā aizgādnis ar aizgādnībā esošo rīkojas kopā, un tikai pēc tam — vai un kādā apjomā aizgādnis rīkosies patstāvīgi.

359. Garīga rakstura vai citi veselības traucējumi ir savienoti ar tiesiskām sekām tikai tad, ja personas rīcībspēju ierobežojusi tiesa Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

360. Ja tiesa ierobežo personas rīcībspēju garīga rakstura vai citu veselības traucējumu dēļ, tā paziņo par to bāriņtiesai, kas pēc vajadzības ieceļ pār šo personu vienu vai vairākus aizgādņus, kam uzdod rīkoties tiesas noteiktajā apjomā.

Aizgādnis palīdz aizgādnībā esošajam apgūt prasmes un spējas, kas nepieciešamas, lai viņš varētu atjaunot savu rīcībspēju.

Aizgādnis nodrošina aizgādnībā esošās personas kopšanu, tomēr viņam nav pienākuma pašam kopt šo personu.

361. Tādas aizgādnībā esošas personas darbības, kurai ir garīga rakstura vai citi veselības traucējumi, atzīstamas par spēkā neesošām, ja tās veiktas tiesas noteiktā rīcībspējas ierobežojuma apjomā.

362. Darbība, ko persona ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem izdarījusi pirms aizgādnības nodibināšanas, ir spēkā.

363. Izslēgts

364. Izslēgts

364.¹ Personai noteikto rīcībspējas ierobežojumu pārskata Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Tiesas spriedums par rīcībspējas ierobežojumu ir spēkā līdz brīdim, kad tiek pieņemts cits tiesas nolēmums šajā jautājumā. Tiesas spriedumu par rīcībspējas ierobežojumu var pārskatīt jebkurā brīdī, bet ne retāk kā reizi septiņos gados no tā spēkā stāšanās dienas.

Ja tiesa atceļ personai noteikto rīcībspējas ierobežojumu, tā uzdod bāriņtiesai atbrīvot aizgādņus no attiecīgo pienākumu pildīšanas pēc tam, kad viņi iesnieguši gala norēķinu un nodevuši šai personai mantu, kas atradusies viņu pārvaldībā.

Šai informācijai ir tikai informatīvs raksturs, jo katras personas situācijai ir nepieciešama individuāla pieeja un risinājums.