Par darba attiecībām personai ar invaliditāti
Vai darbā stājoties ir jāiesniedz izziņas par invaliditāti?
Darba likums nosaka pienākumu Pretendentam sniegt informāciju darba devējam par savu veselības stāvokli un profesionālo sagatavotību, ciktāl tai ir būtiska nozīme darba līguma noslēgšanā un paredzētā darba veikšanā.
Darbiniekam darbā ir jāveic darba pienākumi un tas ir pats galvenais.
Tātad neskatoties uz slimību, darbinieks var strādāt to darbu, kas atbilst viņa spējām un veselībai.
Galvenais rādītājs ir spēja un veselība veikt darba pienākumus, un ievērot iekšējās kārtības noteikumus.
Uzsvars ir uz būtiska nozīme.
Piemērs.
Uzņēmums meklē attālinātam darbam grāmatvedi.
1. gadījums. Grāmatvedis, stājoties darbā, var neteikt, ka viņam ir invaliditāte (atrodas ratiņkrēslā), jo savus pienākumus attālināti viņš varēs veikt, viņam ir spējas to veikt. Var pieteikties darbam un var neteikt par savu invaliditāti.
2. gadījums. Grāmatvedim pēc avārijas vairs nav abu roku. Viņš nevar pieteikties uz šo darbu, jo nav spēju to veikt.
3. gadījums. Celtniekam, kurš veic dažādus darbus objektā, darba devējs uzdod krāsot iekštelpas, logus no ārpuses 3.stāvā uz statņiem.
Celtniekam ir 3.grupas invaliditāte. Diagnoze: bronhiālā astma. Šajā gadījumā, darbiniekam ir jāpaziņo darba devējam arī diagnozi, jo uzdoto darbu viņš nevar veikt, tas būtiski apdraudētu viņa veselību, iespējams arī citu cilvēku veselību, ja viņš zaudētu samaņu un uzkristu kādam virsu.
Jebkuram darbiniekam, neatkarīgi no tā vai viņam ir vai nav invaliditāte, pirmais, kas ir jānoskaidro, vai viņš spēs to darbu veikt.
Jālūdz darba devējam izstāstīt, kas tieši būs jādara darba pienākumos.
Jāuzdod jautājums pašam sev, vai mana veselība (slimība) būtiski var ietekmēt darbu, vai spēšu veikt pienākumus, kā darbs ietekmēs manu veselību?
Tad ir jāsaprot pašam, vai veselība ļaus veikt darba pienākumus. (No Darba likuma viedokļa nav nozīmes vai darbinieks ir vai nav invalīds, galvenais ka veselība ļauj viņam veikt konkrēto darbu).
Arī darba devējs to uzskatīs par labu zīmi, ka darbinieks vēlas vairāk zināt par saviem darba pienākumiem. Darba devējs uzskatīs, ka darbinieks ir atbildīgs.
Tātad par veselības stāvokli, kas būtiski neietekmē darbu, nav jāziņo, ja pats nevēlas.
· Kad darbinieks izvēlas sniegt ziņas par savu invaliditāti darba devējam?
Tad, kad viņš vēlas saņemt dažādus atvieglojumus, kurus darba devējs var piemērot aprēķinot algu (t.i. tiks ieturēti mazāki nodokļi un būs lielāka alga).
Tādā gadījumā darbinieks iesniedz savu Darba grāmatiņu un ziņo, ka viņam ir invaliditāte.
· Kad darbinieks izvēlas nesniegt ziņas par savu invaliditāti darba devējam?
Tad viņš neiesniedz savu darba grāmatiņu darba devējam un viņam tiek aprēķināti nodokļi bez atvieglojumiem.
Ziņojot par savu invaliditāti, darbiniekam ir tiesības neziņot un neteikt kāda ir diagnoze (ja tas nekādā veidā neskar darba pienākumus).
Diagnoze ir personas dati, kurus darbinieks var neteikt (ja tas nekādā veidā neskar darba pienākumus).
Ja jautā diagnozi, tad ir tiesības teikt: tie ir mani personas dati (sensitīvie dati) un es izmantošu tiesību tos neteikt, neizpaust (ja tas nekādā veidā neskar darba pienākumus).
Darba attiecībās ir jāsadala:
-invaliditāte – to var teikt, ja vēlas (man ir invaliditāte).
-diagnozi – var neteikt (es nevēlos izpaust šos savus datus, man ir šādas tiesības, pamatojoties uz Darba likuma 7.pantu) (ja tas nekādā veidā neskar darba pienākumus).
Vēl viena svarīga lieta, valsts atbalsta invalīdu iesaisti darba tirgu, tāpēc ir šie nodokļu atvieglojumi.
Tāpēc Darba likums nosaka pienākumu ziņot par veselības stāvokli, kas būtiski var ietekmēt, bet ne diagnozi (ja tas nekādā veidā neskar darba pienākumus).
Tātad par veselības stāvokli, kas būtiski neietekmē darbu, nav jāziņo, ja pats nevēlas.
Izziņa
Darba likuma panti uz kuriem atsaukties
Darba likuma 7.pants. Vienlīdzīgu tiesību princips
(1) Ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu.
(2) Šā panta pirmajā daļā paredzētās tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas — neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.
33.pants. Darba intervija
(1) Darba intervija ir darba devēja sagatavota mutvārdu vai rakstveida aptauja pretendenta piemērotības novērtēšanai.
(2) Darba intervijā nav pieļaujami tādi darba devēja jautājumi, kas neattiecas uz paredzētā darba veikšanu vai nav saistīti ar pretendenta piemērotību šim darbam, kā arī jautājumi, kas ir tieši vai netieši diskriminējoši, it īpaši jautājumi par:
1) grūtniecību;
2) ģimenes vai laulības stāvokli;
3) iepriekšēju sodāmību, izņemot gadījumu, kad tam attiecībā uz veicamo darbu varētu būt būtiska nozīme;
4) reliģisko pārliecību vai piederību pie kādas reliģiskās konfesijas;
5) piederību pie kādas politiskās partijas, darbinieku arodbiedrības vai citas sabiedriskās organizācijas;
6) nacionālo vai etnisko izcelsmi;
7) svešvalodu zināšanām, ja tām nav būtiskas nozīmes darba pienākumu veikšanā.
(3) Darba devējam ir pienākums iepazīstināt pretendentu ar uzņēmumā spēkā esošo darba koplīgumu un darba kārtības noteikumiem, ciktāl tas attiecas uz paredzētā darba veikšanu, kā arī sniegt citu informāciju, kam ir būtiska nozīme darba līguma noslēgšanā.
(4) Pretendentam ir pienākums sniegt informāciju darba devējam par savu veselības stāvokli un profesionālo sagatavotību, ciktāl tai ir būtiska nozīme darba līguma noslēgšanā un paredzētā darba veikšanā.