Veselības ministrijas sniegtās atbildes uz biedrības "Būt blakus" jautājumiem saistībā ar šizofrēnijas pacientu un viņu tuvinieku tiesībām un pienākumiem
Veselības ministrija atbildes sniedza savas kompetences ietvaros 2026. gada martā. Biedrība Būt blakus pateicas Veselības ministriju par sadarbību un iedziļināšanos.
1. Par pacienta un piederīgo tiesībām un pienākumiem veselības aprūpē
Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 4. 1 panta pirmo, otro un trešo daļu pacientam ir tiesības laikus saņemt saprotamu informāciju par savu veselību, tostarp, par diagnozi, izmeklēšanas, ārstēšanas un rehabilitācijas plānu, prognozi un iespējamām sekām, kā arī uzdot jautājumus un saņemt uz tiem atbildes. Savukārt Pacientu tiesību likuma 4. panta otrā daļa paredz, ka pacientam ir tiesības zināt ārstējošā ārsta un citu veselības aprūpes procesā iesaistīto ārstniecības personu vārdu, uzvārdu, amatu, profesiju un specialitāti. Tas nozīmē, ka ārstniecības process nav īstenojams atsvešināti vai formāli — pacientam ir tiesības saprast, kas ar viņu notiek, kas viņu ārstē un kādi lēmumi par viņa veselību tiek pieņemti. Vienlaikus Pacientu tiesību likuma 6. panta pirmā daļa noteic, ka ārstniecība ir pieļaujama tikai ar pacienta informētu piekrišanu, un pirms šādas piekrišanas došanas pacientam ir tiesības uzdot jautājumus un saņemt atbildes. Tādējādi pilngadīga pacienta ārstniecībā noteicošā ir paša pacienta griba, izvēle un līdzdalība. Vienlaikus pacienta tiesības ir cieši saistītas arī ar viņa pienākumiem. Pacientu tiesību likuma 15. panta pirmā un otrā daļa nosaka, ka pacientam ir pienākums rūpēties par savu veselību un, ciktāl veselības stāvoklis to pieļauj, aktīvi iesaistīties ārstniecībā, sniedzot ārstējošajam ārstam ārstniecībai nepieciešamo informāciju, tostarp par veselības stāvokļa izmaiņām un iepriekš izteiktu piekrišanu vai atteikšanos no ārstniecības. Savukārt šā paša panta trešā un sestā daļa paredz, ka pacientam un personai, kas viņu pārstāv, ir pienākums ievērot ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumus, ārstniecības personu norādījumus, cienīt citu pacientu tiesības un ar cieņu izturēties pret ārstniecības personām un citiem ārstniecības iestādes darbiniekiem. Līdz ar to ārstniecība ir sadarbības process, kurā nozīmīga ir ne tikai ārstu profesionalitāte, bet arī pacienta iesaiste, uzticēšanās un savstarpēja cieņa. Būtiska nozīme ārstniecības procesā ir arī piederīgo lomai, tomēr viņu iesaiste nav pašsaprotama ārpus likumā noteiktajiem gadījumiem. Pacientu tiesību likuma 5. panta trešā daļa paredz, ka pacientam ir tiesības uz savas ģimenes un citu personu atbalstu ārstniecības laikā, savukārt 4. 1 panta septītā daļa sniedz pacientam tiesības norādīt personu, kuru viņš pilnvaro pieņemt ar ārstniecību saistītus lēmumus viņa vietā, kā arī personu, kurai šādu tiesību nav. Ja pacients sava veselības stāvokļa dēļ pats nespēj pieņemt lēmumu par ārstniecību, tad saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 7. panta pirmo daļu lēmumu viņa vietā pieņem pacienta pilnvarotā persona, bet, ja tādas nav, laulātais, partneris vai tuvākais radinieks likumā noteiktajā secībā. Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka personai, kura pārstāv pacientu, pieņemot lēmumu, jāievēro pacienta iepriekš izteiktā griba attiecībā uz ārstniecību. Tādējādi arī gadījumos, kad lēmumu pieņem piederīgie, izšķirošais pamats ir nevis viņu personiskais viedoklis, bet pacienta intereses, cieņa un, cik iespējams, viņa paša iepriekš paustā griba.
2. Par ārstniecības iestādes pienākumiem un rīcību psihiatriskās palīdzības gadījumos
Ministrija norāda, ka saskaņā ar Pacientu tiesību likumu un Ārstniecības likumu ārstniecības iestādei ir pienākums nodrošināt pacienta tiesību ievērošanu ārstniecības procesā, tostarp pacientam sniedzamās informācijas pilnīgumu un saprotamību, ārstniecības procesa dokumentēšanu, kā arī pacienta datu aizsardzību un konfidencialitāti. Psihiatriskā palīdzība balstās uz brīvprātības principu, un stacionāro palīdzību sniedz psihiatriskajā ārstniecības iestādē vai psihiatriskajā nodaļā tad, ja pacienta veselības stāvokļa dēļ to nav iespējams nodrošināt ambulatori vai dzīvesvietā. Personām ar psihiskiem traucējumiem jānodrošina visas likumā paredzētās tiesības, un psihiskā slimība pati par sevi nedrīkst būt diskriminācijas pamats. Tas nozīmē, ka ārstniecības iestādei ir pienākums nodrošināt pacientam kvalitatīvu, savlaicīgu un cieņpilnu ārstniecību, sniegt informāciju par ārstēšanas iespējām, termiņiem un, ja nepieciešams, arī par citām ārstniecības iestādēm, kur iespējams saņemt atbilstošu palīdzību. Kopš 2025. gada 1. jūlija Pacientu tiesību likuma 3. panta septītā daļa nosaka, ka ārstniecības iestādei ir pienākums sistēmiski un sistemātiski veicināt pacientu tiesību ievērošanu, bet stacionārajām un daudzprofilu ambulatorajām iestādēm jāizstrādā pacientu tiesību īstenošanas plāns un jānodrošina tā izpilde.
Informācija par ārstēšanu jāsniedz pacientam saprotamā formā, izskaidrojot medicīniskos terminus un ņemot vērā pacienta vecumu, briedumu un veselības stāvokli. Ārstniecības iestādei un ārstējošam ārstam ir arī pienākums nekavējoties informēt pacientu par neparedzētu ārstniecības iznākumu un pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Psihiatrisko palīdzību bez pacienta piekrišanas ārstniecības iestāde drīkst sniegt stingri noteiktos gadījumos: ja pacients draud vai mēģina nodarīt būtisku kaitējumu sev vai citiem, vai arī viņš nespēj par sevi vai savā aizbildnībā esošām personām rūpēties un iespējamas nenovēršamas un nopietnas sekas veselībai. Arī šādā situācijā pacientam, ciktāl iespējams, jāpaskaidro, kāpēc palīdzība tiek sniegta bez piekrišanas, un viņam ir tiesības saņemt informāciju par savām tiesībām un pienākumiem.
Ja bez piekrišanas nepieciešama stacionēšana, psihiatru konsilijam pacients jāizmeklē 72 stundu laik un jāpieņem lēmums par palīdzības turpināšanu vai pārtraukšanu. Lēmums nekavējoties jāpaziņo pacientam; ja pieņemts lēmums turpināt palīdzību, jāinformē pacienta likumiskais pārstāvis, bet, ja tāda nav, laulātais, tuvākais radinieks vai cita pacienta norādīta persona. Pēc tam ārstniecības iestādei 24 stundu laikā rakstveidā jāinformē tiesa, nosūtot lēmuma norakstu un dokumentus, kas pamato stacionēšanu. Tiesa šo jautājumu izskata slēgtā sēdē ārstniecības iestādē, un ārstniecības iestādei jānodrošina procesa dokumenti un pārstāvības iespējas. Tāpat ne vēlāk kā septiņas dienas pirms noteiktā termiņa beigām psihiatru konsīlijam pacients atkārtoti jāizmeklē.
3. Par informācijas nesniegšanu piederīgajiem stacionārā, ja pacients to nevēlas
Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 10. panta otro daļu informāciju par pacientu drīkst izpaust tikai ar paša pacienta rakstveida piekrišanu vai likumā noteiktajos gadījumos. Tādēļ pilngadīga pacienta piederīgajiem nav tiesību saņemt informāciju par pacienta diagnozi, ārstēšanas gaitu, atrašanos stacionārā vai izrakstīšanas plānu, ja pats pacients tam nav piekritis. Šis regulējums ir balstīts pacienta privātuma, cieņas un pašnoteikšanos — kamēr cilvēks pats spēj lemt, tieši viņa griba ir noteicošā arī jautājumā par to, kam un kādā apjomā informācija par viņa veselību sniedzama. Vienlaikus pacients var pilnvarot citu personu saņemt ar ārstniecību saistītu informāciju, un ārstniecības iestādei ir pienākums ievērot arī pacienta norādi par personu, kurai šādu informāciju izpaust nedrīkst.
Piederīgajiem tiesības saņemt informāciju rodas skaidri noteiktos izņēmuma gadījumos. Pirmkārt, ja pacients sava veselības stāvokļa dēļ pats nespēj pieņemt lēmumu par ārstniecību, tad saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 7. panta pirmo daļu lēmumu viņa vietā pieņem pacienta pilnvarotā persona, bet, ja tādas nav, laulātais, partneris vai tuvākais radinieks likumā noteiktajā secībā.
Šādā situācijā attiecīgajai personai ir tiesības saņemt to informāciju, kas nepieciešama lēmuma pieņemšanai par ārstniecību. Otrkārt, ja pacients ir nepilngadīgs vai savas veselības stāvokļa dēļ nav spējīgs pats par sevi parūpēties, ārstniecības iestāde nekavējoties informē pacienta pilnvaroto pārstāvi, bet, ja tāda nav, likumisko pārstāvi, laulāto, partneri vai tuvāko radinieku.
Ārstniecības likuma 68. panta ceturtā daļa paredz, ka, ja psihiatru konsilijs pieņem lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu bez pacienta piekrišanas, šis lēmums nekavējoties tiek paziņots pacientam, kā arī par to informē pacienta likumisko pārstāvi, bet, ja tāda nav, pacienta laulāto vai vienu no tuvākajiem radiniekiem, vai pēc pacienta lūguma — citu personu. Lemjot, kurai personai šāds paziņojums sniedzams, pēc iespējas tiek ņemts vērā arī paša pacienta viedoklis. Tādējādi arī šajā īpašajā situācijā likums cenšas līdzsvarot pacienta tiesības uz privātumu ar nepieciešamību nodrošināt viņam atbalstu un aizsardzību brīdī, kad viņš var būt īpaši ievainojamā stāvoklī
4. Par pacienta tiesību ierobežošanu pēc izrakstīšanas un atteikšanos no ārstēšanās
Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 6. panta ceturto daļu pacientam ir tiesības atteikties no ārstniecības pirms tās uzsākšanas vai ārstniecības laikā, savukārt 6. panta piektā daļa nosaka ārsta pienākumu informēt pacientu par šāda lēmuma iespējamām sekām. Tādējādi ārpus likumā īpaši paredzētajiem izņēmuma gadījumiem ārstniecības iestādei vai tuviniekiem nav tiesiska pamata ierobežot pilngadīga pacienta izvēli ārstniecības jautājumos pēc izrakstīšanas.
Ārstniecība bez pacienta piekrišanas ir pieļaujama tikai tajos gadījumos, kad ir iestājušies likumā skaidri noteikti priekšnoteikumi — persona psihisku traucējumu dēļ apdraud sevi vai citus, vai arī nespēj par sevi parūpēties tādā mērā, ka iespējama nenovēršama un nopietna veselības pasliktināšanās. Līdz ar to piemērojama tieši Ārstniecības likuma 68. pantā noteiktā kārtība, kurā nepieciešamību pēc psihiatriskās palīdzības bez piekrišanas izvērtē psihiatru konsīlijs un to apstiprina vai noraida tiesa, nevis vispārīgs piederīgo lūgums vai iestādes vēlme nodrošināt ārstēšanos.
5. Par agresivitātes situācijām un saistību ar neatliekamo palīdzību
Pacienta agresīvas uzvedības gadījumā ārstniecības iestādes rīcībai jābūt ne tikai juridiski pamatotai, bet arī skaidrai un praktiski īstenojamai. Ja persona jau atrodas psihiatriskajā stacionārā un psihisku traucējumu dēļ rada tiešu apdraudējumu sev vai citiem, ārstniecības personas vispirms cenšas situāciju risināt ar sarunu un mutisku pārliecināšanu. Ja ar to nepietiek un apdraudējumu pārtraukt nav iespējams, ārstējošais ārsts vai dežūrārsts pieņem lēmumu par atbilstoša ierobežojošā līdzekļa piemērošanu. Ārstniecības likums paredz, ka šādos gadījumos psihiatriskajā ārstniecības iestādē var piemērot fizisku ierobežošanu, mehānisku ierobežošanu, medikamentu ievadīšanu pret pacienta gribu vai ievietošanu novērošanas palātā, un Ministru kabineta 2024. gada 4. jūnija noteikumi Nr. 331 “Vienotie iekšējās kārtības noteikumi pacientu ierobežošanai stacionārā psihiatriskās ārstniecības iestādē” paredz, ka šādu līdzekļu veidu nosaka ārstējošais ārsts vai dežūrārsts, ņemot vērā pacienta radīto tiešo apdraudējumu. Vienlaikus ierobežošana veicama iespējami uzmanīgi, neaizskarot pacienta cieņu, un tā nav pieļaujama kā sods.
Ja personai nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība vai nogādāšana uz ārstniecības iestādi, iesaistāms Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, jo Ministru kabineta 2018. gada 28. augusta noteikumu Nr. 555 “Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība” 115. punkts paredz, ka neatliekamo medicīnisko palīdzību sniedz ārstniecības iestāde vai Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, bet 117. punkts nosaka, ka dienesta brigāde personu nogādā uz tuvāko atbilstošo ārstniecības iestādi.
6. Par rīcību, ja pilngadīgs pacients nepieņem slimību, nelieto medikamentus, nestrādā un bieži ir agresīvs
Pacienta pienākums būt līdzestīgam ārstniecībā nav pielīdzināms ārstniecības iestādes tiesībām jebkurā situācijā piespiedu kārtā panākt konkrētu zāļu lietošanu. Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 15. panta pirmo un otro daļu pacientam ir pienākums rūpēties par savu veselību un, ciktāl veselības stāvoklis to pieļauj, aktīvi iesaistīties ārstniecībā, savukārt Ārstniecības likums nosaka, kā arī pacients, kurš stacionēts psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez piekrišanas, saglabā Pacientu tiesību likumā noteiktās tiesības un pienākumus. Tomēr, ja pacients spēj pieņemt lēmumu, saskaņā ar Pacientu tiesību likumu, pacientam ir tiesības atteikties no ārstniecības vai ārstniecībā izmantojamās metodes, bet ārstējošā ārsta pienākums ir pacientam saprotami izskaidrot šāda lēmuma iespējamās sekas, atteikumu pienācīgi noformēt medicīniskajā dokumentācijā un turpināt izvērtēt pacienta veselības stāvokli. Tādēļ ārstniecības iestādes atbildība šādā situācijā ir nevis formāli pieprasīt pakļaušanos, bet nodrošināt informētu, juridiski korekti fiksētu un profesionāli uzraudzītu ārstniecības procesu.
Ja pacients sava veselības stāvokļa dēļ pats nespēj pieņemt lēmumu, tad saskaņā ar Pacientu tiesību likumu lēmumu par piekrišanu ārstniecībai vai atteikšanos no tās pieņem pacienta pilnvarotā persona vai cita likumā noteiktā persona, ievērojot pacienta iepriekš izteikto gribu, savukārt domstarpību vai atteikuma gadījumā ārstējošais ārsts iesāk konsīlija mehānismu.
Savukārt Ārstniecības likuma 68. pants regulē psihiatriskās palīdzības sniegšanu bez pacienta piekrišanas un tās kontroli tiesā, taču šis process pats par sevi nenozīmē, ka tiesa vai psihiatru konsīlijs nosaka konkrētu medikamentozo terapiju. Konkrēto ārstēšanu nosaka ārsts, bet medikamentu ievadīšana pret pacienta gribu ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumā — ja pastāv tieši draudi, ka pacients psihisku traucējumu dēļ var nodarīt miesas bojājumus sev vai citām personām vai izrāda vardarbību un apdraudējumu nav izdevies pārtraukt ar mutisku pārliecināšanu
7. Par diagnozes noteikšanu un turpmākām procedūrām, ja pacients nevēršas pie ārsta
Vispārējais princips ir noteikts Pacientu tiesību likuma 6. panta pirmajā daļā — ārstniecība ir pieļaujama un to var uzsākt tikai ar pacienta informētu piekrišanu. Tas nozīmē, ka diagnozes noteikšana un ārstniecības uzsākšana pamatā notiek, pacientam piedaloties ārstniecības procesā. Ja pacientam nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība vai jāprecizē diagnoze, Ministru kabineta 2018. gada 28. augusta noteikumu Nr. 555 “Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība” 117. punkts paredz, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde personu “nogādā personu uz tuvāko atbilstošo ārstniecības iestādi”. Ja ir iestājušies Ārstniecības likuma 68. pantā noteiktie izņēmuma apstākļi, psihiatrisko palīdzību stacionārā var sniegt bez pacienta piekrišanas likumā paredzētajā kārtībā.